JO TEV PIEDER LATVIJA

Intervija ar 12. Saeimas deputātu Rihardu Kolu.

“Kāda būs Latvija – tas ir atkarīgs no mums visiem, jo katrs piedalāmies tās veidošanā,” tā 12. Saeimas deputāts Rihards Kols raksturo savu pieeju darbam un dzīvei. Deputāts, ārlietu eksperts, LR zemessargs, dažādu iniciatīvu autors un dzinējspēks un vēl, un vēl. Kolēģi šo gadu laikā pieraduši ikdienā viņu redzēt skrienam – no Saeimas uz komisijas sēdi, no sēdes uz darba grupu, no darba grupas “pa taisno” komandējumā, no komandējuma uz Zemessardzi un vēl uz mājām pie ģimenes, vēl pagūstot radīt jaunus likumus. Katru dienu, nepagurstot, izdarot un tiecoties tālāk. Šī pieeja darbam un dzīvei ir tas, kas kolēģiem licis saukt Rihardu par vienu no mūsu paaudzes perspektīvākajiem politiķiem.  

Sāksim ar kolēģu novērojumu. Rihard, kāpēc un kur Tu tā skrien?

Saeimā strādāju pirmo sasaukumu, un joprojām ir grūti ietērpt vārdos, cik pagodināts jūtos būt to ar tautas uzticību un vienlaikus milzīgu atbildību apveltīto cilvēku vidū, kuru rokās, strādājot Saeimā, ir iespēja būvēt Latvijas nākotni.

Sev sniegto uzticības mandātu uztveru ļoti nopietni. Man jāizmanto viss man atvēlētais laiks Saeimas deputāta amatā, lai izdarītu to, ko esmu solījis vēlētājiem un lai ar savu darbu sniegtu reālu pievienoto vērtību sabiedrībai un Latvijai. Latviešiem vispār ir svarīgi darīt un izdarīt visu, kas viņu spēkos. Arī man. Laikam tāpēc arī tā skrienu.

Ja cilvēki vairāk redzētu reālus darbus, varbūt arī amata “politiķis” reputācija nebūtu tik slikta?

Nav tik traki. Jā, sabiedrības viedoklis par politiķiem un politiku bieži nav īsti glaimojošs, bet par šo runājot vienmēr jāpatur prātā divas lietas – ka, iespējams, negatīvā attieksme ir pelnīta un ka politiķi ir sabiedrības spogulis.

Akūto neuzticēšanās problēmu var atrisināt tikai ar darbiem un patiesu savstarpējo dialogu. Pierādot, ka solītais nākamajā rītā nav aizmirsts. Par prioritāti izvirzot Latvijas un tās iedzīvotāju vajadzības, vērtības. Spējot pamatot un paskaidrot ikvienu darbu, ikvienu balsojumu, atbildot par savu rīcību un, jā, arī vienkārši runājot ikdienā ar cilvēkiem. Tieši tik vienkārši. Tā ir cieņa pret cilvēkiem, kas vairos savstarpējo cieņu. Daudzi jūtas nesadzirdēti.

Tad principā runa ir par atbildību. 

Jā. Valsts esam mēs paši – skan diezgan poētiski un abstrakti, bet patiesībā tas ir praktisks apgalvojums. Ja nepiedalāmies valsts veidošanā, nepiedalāmies vēlēšanās, mēs neatbrīvojamies no savas atbildības, bet gan zaudējam savas tiesības lemt un pieprasīt atbildību.

Demokrātija nav iedzimta, tā ir jāapgūst, jo, patiesībā, brīvība ir grūta. Bet ja nav brīvības, tu tiec “atbrīvots” no pūlēm un grūtībām pieņemt lēmumu – gan ikdienā, gan arī sabiedrības dzīvē. Varbūt šķiet vienkāršāk, bet mēs taču gribam būt brīvi. Atbildēt par saviem lēmumiem nevis sadzīvot un pieciest citu lemtā sekas.

Izklausās ļoti nopietni.

Bet tā jau arī ir! Moderna demokrātiska Latvija, kurā mēs varam justies kā mājās un kurā vēlamies dzīvot, prasa pastāvīgu uzmanību un piepūli. No katra.

Ir jāgrib iesaistīties. Ir jāizmanto sava vara, sava teikšana. Ir jāgrib būt latvietim. Jo valsts primāri ir tās cilvēki, nevis teritorija vai tās valsts aparāts. Ja neviens vairs negribēs būt latvietis, ja neviens vairs negribēs lemt, tad Latvija izzudīs. Jo mūsu likumiem, ierakstiem Satversmē un tradīcijām vairs nebūs seguma.

Tātad, jāiet balsot?

Jā! Un izšķirošais jautājums pat nav tas, par ko kurš nobalsos – tā ir individuāla izšķiršanās. Svarīgi ir tas, lai tie, par kuriem balsosim, neatņem mums mūsu brīvību balsot nākamreiz.

Jo Tev pieder Latvija, un Tev pieder tās pagātne, tagadne un, vissvarīgāk, tās nākotne. 

Viss, kas ar to notiks, būs mūsu – ikviena no mums – sapņu un darbu materializācija. Tā taču ir unikāla lieta – pašam sava valsts. Pats svarīgākais ir apzināties to atbildību, kas nāk līdzi ar to, ka mums pieder valsts. Tam, kuram kaut kas pieder, to nav viegli atņemt. Tam, kuram pieder Latvija, to nevar atņemt nekad.

Par politisko vidi, atbildību un populistiem

Kā atbildība izpaužas politikā?

Kā atbildība par savu valsti, par tās iedzīvotājiem un par savu darbu. Neuzticēšanās valsts varai rada politiķu vārdu nesakritība ar darbiem un viņu nespēja atzīt kļūdas. Tā vietā, lai uzņemtos atbildību, lai skaidrotu, kāpēc kas noticis un uzklausītu sabiedrības viedokli, daudzi diemžēl “atgaiņājas” – vai nu sevi atstata nost no savas rīcības vai melo, vai stāsta, ka visi visu ir pārpratuši un nepamatoti apvaino, un klūp virsū medijiem par “nomelnošanas kampaņām”. Ja izvairīšanās no atbildības un meli kļūst par normu politiķu sarunās ar sabiedrību, zūd jebkāda iespēja ticēt tam, ko kāds saka vai dara, jo vairs nevar atšķirt, kas ir patiesība un kas – meli.

Tu uzņemies atbildību? Un Nacionālā apvienība?

Nacionālās apvienības īstenotajai politikai var piekrist vai nepiekrist, bet mūsu darbs vienmēr ir bijis konsekvents un atbilstošs tam, ko esam solījuši saviem vēlētājiem. Ir lietas, kas ir izdevušās un ir lietas, pie kā vēl jāpiestrādā. Taču nekad neesam slēpušies vai maldinājuši cilvēkus – ja konkrētus likumu grozījumus vai iniciatīvas neizdodas īstenot, piemēram, resursu vai atbalsta trūkuma dēļ, mēs to skaidrojam.

Nacionālā apvienība ir izpildījusi vairāk nekā 80% no savā 12. Saeimas vēlēšanu programmā solītā!

Pats regulāri atbildu uz jautājumiem un skaidroju savus balsojumus, komunicējot ar cilvēkiem sociālajos tīklos, e-pastos un dzīvē. Ir jāstāsta par izdarīto, par radītajiem ieguvumiem sabiedrībai, ir jālepojas, bet ir jāpiedalās arī nepatīkamākās sarunās – jāskaidro sarežģīti, reizēm nepopulāri lēmumi, arī savas neveiksmes. Manuprāt, ja politiķis to nedara, viņš nepilda savus pienākumus.

Tad jābalso par darbiem?

Par ko balsot – tas ir katra paša ziņā, vienkārši pašam sev jānosaka kritēriji, pēc kā vērtēt. Bet es tomēr ieteiktu darbus vismaz apsvērt.

Balsojot par populistiem, mēs riskējam ievēlēt cilvēkus, kuri nepilda solījumus un vienkārši neko, izņemot runāšanu, nedara. Tās bieži ir personālijas, kas izmanto Saeimas tribīni savas personības izcelšanai un spalvu spodrināšanai nevis konkrētu mērķu sasniegšanai sabiedrības labā.

Varbūt viņu loma ir stāstīt to, kas notiek?

Atvainojos, bet tam ir mediji, tam ir Saeimas preses dienests un tā tālāk. To var arī pats darīt, bet tā nevar būt Saeimas deputāta galvenā loma. Uzņemoties Saeimas deputāta amatu, deputāts dod zvērestu godprātīgi pildīt savus pienākumus. Pat bez visa zvēresta – taču jebkurš darba devējs, šajā gadījumā Latvijas tauta, – sagaida, ka viņa darbinieks darīs tos darbus, kas tam uzticēti.

Deputātam ir pienākums pārstāvēt tautas intereses, kas nozīmē, ka jāiedziļinās dažādos jautājumos, jārod labākie risinājumi, par tiem jāvienojas ar sabiedrības grupām, ekspertiem un arī citiem politiskajiem spēkiem, lai visbeidzot pieņemtu atbilstošus likumus. Bet profesionālie oratori šajos procesos nepiedalās – tā vietā viņi stāsta, cik viss ir slikti, vaino citus savās neveiksmēs, savā neprofesionālismā un nolaidībā. Viņi pretojas “varai”, lai gan paši to pārstāv un vēlas tajā tikt ievēlēti atkal.

Protams, ka manipulēt ar cilvēkiem, ļaunprātīgi izmantojot dažādu sabiedrības daļu objektīvo neapmierinātību ar konkrētām problēmām valstī un izliekoties, ka viņi vienīgie to saprot, ir vieglāk un redzamāk nekā reāli risināt šīs problēmas. Baidos, ka, ja cilvēki tam neredzēs cauri, pēc vēlēšanām attapsimies ar viltvāržiem pie varas un Latvijas interesēm neatbilstošu, pat destruktīvu politiku. Bet ticu, ka līdz tam nenonāksim.

Par prioritātēm 13. Saeimā

Un ko piedāvā Nacionālā apvienība?

Garantiju, ka mēs strādāsim. Nepārtraukti, jo valsts nekad nevar būt pabeigta – varētu teikt, ka tā ir nepārtrauktā reformu procesā, tā mainās līdzi laikam, cilvēkiem un viņu vajadzībām. Darbs nekad nav beidzies, programmās vienmēr var atrast kaut ko uzlabojamu, likumi jāpielāgo konkrētā brīža realitātei.

Viena no mūsu prioritātēm ir veidot tādu valsti, no kuras cilvēki vairs nevēlas braukt prom – tieši pretēji, uz kuru mūsu tautieši ārvalstīs vēlas atgriezties.

Tam ir ļoti racionāli risinājumi un aktivitātes nodokļu politikas, sociālās aizsardzības un atbalsta jomās, tajā skaitā arī Diasporas likuma iedzīvināšana.

Mūsu prioritātes joprojām būs atbalsts ģimenēm, valoda un kultūra un drošība. Turpināsim “pieslīpēt” nodokļu reformu, īstenosim reģionālo reformu, virzīsimies uz valsts apmaksātu augstāko izglītību, optimizēsim un efektivizēsim valsts pārvaldi. Ir piedāvājums, kā risināt samilzušās problēmas tranzīta nozarē. Ir vēl ļoti daudz, ko vēlamies izdarīt.

Ārpolitikā – ar pārliecību un stingru mugurkaulu

Tu esi Nacionālās apvienības ārlietu ministra kandidāts, vai tā?

Jā. Mana stiprā puse un jau gadiem nemainīgs fokuss ir bijusi ārpolitika, jo man ir svarīgi, lai Latvija starptautiskajā telpā ir spēcīga un pārliecinoša. Strādājot Ārlietu un Eiropas lietu komisijās, esmu cīnījies tieši par to, lai Latvijas intereses tiek pārstāvētas visaugstākajā līmenī – mēs esam brīva valsts un mums nav jāpiekopj bezierunu paklausība. Mēs varam paust savu viedokli. Šķiet, nedaudz trūkst pašpārliecinātības – piemēram, migrācijas krīzes laikā.

Toreiz par to, ka parakstīji aicinājumu Ministru kabinetam skaidrot bēgļu uzņemšanas jautājumu Saeimā, Tevi premjerministre Laimdota Straujuma atbrīvoja no parlamentārā sekretāra amata. 

Jā, tas nenoliedzami bija interesants brīdis. Sašķobījās priekšstats par mūsu politisko kultūru – uzzināju, ka padziļināta interese par būtisku lēmumu pieņemšanas procesiem un savas pozīcijas un viedokļa paušana var beigties ar strauju un asu politisko izrēķināšanos. Demokrātiski procesi pieprasa diskusiju, iesaisti un atklātu sarunu par nepatīkamiem jautājumiem, bet toreiz sagaidīja bezierunu paklausību. Tāda pieeja nedrīkst būt nekur valsts pārvaldē.

Ieskaitot ārpolitiku?

Protams. Latvijas ārpolitikai jāmainās atbilstoši pārmaiņām pasaulē. Kopš neatkarības atgūšanas savas ārpolitikas definēšanā mums ir gājis samērā viegli. Bet, mainoties starptautiskajai situācijai, šķiet, arī ārpolitikas veidotājiem sāk pietrūkt orientieru.

Sarežģītākā starptautiskā situācija prasa arī Latvijas ārpolitikas paplašināšanu, jaunu virzienu un sadarbības formu meklēšanu. Piemēram, ES ietvaros mums būtu ciešāk jāsadarbojas ar tām valstīm, ar kurām mums ir līdzīgas intereses.

Galvenais uzdevums: stingri un aktīvi pārstāvēt savu iedzīvotāju intereses, paust mūsu nacionālās pozīcijas un tās aizstāvēt starptautiskajā vidē. 

Pārāk bieži līdz šim esam palikuši pasīvā pozīcijā, esam uzņēmušies starptautisko atbildību, aizmirstot par savām nacionālajām interesēm, tās pakārtojot diplomātiskajai neitralitātei.

Dažkārt dīvaini novērot politiķu nekritisku, pat aklu pakļaušanos ārvalstu nostādņu pozīcijām, pašiem izvēloties savu viedokli nepaust. Tā zaudējam savu iespēju aizstāvēt Latvijas intereses.

Ir jāsaprot, ka mēs kā maza valsts vienmēr būsim starp dzirnakmeņiem, un mums ir svarīgi pieņemt lēmumus savās interesēs, nevis baidoties no kāda reakcijas, vienlaikus nepazaudējot kopīgo, lielo “bildi” – apziņu, vai mēs kā valsts gribam piederēt demokrātiskajai pasaulei vai negribam. Tas ir svarīgākais.

Vai saredzi, ka būs jautājumi, kur stingra nostāja būs ļoti vajadzīga tuvākajā laikā?

Jā. Šobrīd ļoti svarīgi apturēt Eiropas Savienības virzību uz “vairāku ātrumu Eiropu”, kas neatbilst ne Latvijas, ne Eiropas Savienības interesēm. Nedrīkstam pieļaut nekādus mēģinājumus virzīties uz federalizāciju vai darboties pret nacionālajām valstīm Eiropas Savienības ietvaros. Stingra nostāja arī ES budžeta jautājumos, iestājoties par to, ka nekādi samazinājumi kohēzijas fondu maksājumos un lauksaimniecības tiešmaksājumos nav pieņemami. Bloķēsim jebkādas ES līmeņa obligātās migrantu pārdales vai kvotu programmas. Imigrācija ir katras dalībvalsts iekšējā lieta.

Pasaules līmenī – jāreformē faktiski paralizētais ANO, jāstiprina NATO kapacitāte Eiropā. Strauji jāapgūst un jāievieš stratēģijas, kā tikt galā ar hibrīdiem apdraudējumiem, ar dezinformāciju, kas vērsta uz mūsu valsti un tās iedzīvotājiem.

Iepriekš runājām par pašpārliecinātību. To vajag visā pārvaldē droši vien? Lai tas darbotos?

Ne tikai pārvaldē, bet arī ārpus tās – cilvēkos. Es priecātos, ja mēs tik daudz nebaidītos un parādītu, ka mums ir raksturs un mēs zinām, kas mēs esam un ko spējam.

Domāju, ka, ja mēs bez aizspriedumiem paraudzītos apkārt, mēs saprastu, ka daudz kas jau ir sasniegts un ka ar mērķtiecīgu rīcību vēl labāka valsts ir iespējama. Tikai pie stūres jāliek kāds, kas tam arī tic.

Dalīties