Partiju viedokļi par sadarbību ar Krieviju krasi atšķiras, par ES un NATO – vienoti

Es domāju, ka neviens Latvijas iedzīvotājs vai kāds cits Eiropas Savienības iedzīvotājs, kas balsoja par savas valsts pievienošanos Eiropas Savienībai, nebalsoja par to, ka mēs tagad būsim Eiropas Savienības kodolā. Nē – ka mēs būsim Eiropas Savienībā!

Jau pēc nedaudz vairāk kā mēneša Latvijā notiks Saeimas vēlēšanas. No tām būs atkarīga ne tikai mūsu valsts nākotne pašmājās, bet arī pasaulē. Partiju ārpolitikas nostādnes ir līdzīgas attieksmē pret Eiropas Savienību (ES) un NATO, bet dalās, kad tām tiek jautāts viedoklis par attiecībām ar Krieviju, secināts Latvijas Radio raidījumā “Īstenības izteiksme”.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau vairāk nekā 25 gadi, un šajā laikā mūsu valsts ir sasniegusi vairākus nozīmīgus ārpolitiskos mērķus. 2004. gadā mēs kļuvām par Eiropas Savienības un pasaulē ietekmīgākās militārās savienības – NATO dalībvalsti. Desmit gadus vēlāk Latvijā tika ieviesta Eiropas Savienības vienotā valūta eiro, bet 2016. gadā Latvija pievienojās arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai jeb OECD.

Šie visi ir bijuši Latvijas ārējās, drošības un ekonomiskās politikas ilgtermiņa mērķi. Un, iespējams, pēc to sasniegšanas ārpolitikas loma politisko partiju priekšvēlēšanu programmās ir nedaudz aizgājusi otrajā plānā. Izpētot partiju iesniegtās 4000 zīmju programmas, redzams, ka ārpolitikai visas partijas atvēlējušas no viena teikuma līdz aptuveni vienai rindkopai. Izņēmums ir tikai “Progresīvie”, kuri 4000 zīmēs ārpolitiku nav pieminējuši vispār, taču plašākā programmā atrodams ļoti detalizēts ārpolitisko prioritāšu izklāsts.

Latvijas loma Eiropas Savienībā un NATO

Ja neskaita partijas „Par Alternatīvu” aicinājumus apsvērt iespēju rīkot referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības, kā arī pieprasīt Eiropas Savienībai Latvijas ārējā parāda norakstīšanu; „Latviešu nacionālistu” aicinājumu pārskatīt visus Latvijas noslēgtos starptautiskos līgumus, kā arī „Latvijas centriskās partijas” rosinājumu atteikties no dalības jebkādos militāros blokos un, nez kāpēc, aicinājumu atjaunot savulaik jau iegūto Latvijas neatkarību, kopumā visi politiskie spēki ir vienisprātis – Latvija ir un paliek Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, un tā tam būtu jābūt arī nākotnē. Taču partiju vidū var izdalīt vairākas grupas. Viena no tām redz Latvijas dziļāku integrāciju Eiropas Savienībā, tostarp tā dēvētajā Eiropas Savienības kodolā.

Otra grupa ir pret Eiropas Savienības federalizāciju un vairāku ātrumu Eiropu, bet vēl trešā grupa iestājas par dažādiem sadarbības veidiem atsevišķās valstu grupās Eiropas Savienības iekšienē.

Nenoliedzami, var teikt, ka lielākā ārpolitiskā pieredze no pašreizējiem politiskajiem spēkiem ir tieši partijai „Jaunā “Vienotība””, kuru pārstāvošais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ārlietu ministra postenī atrodas jau septiņus gadus. Rinkēvičs atzīst, ka par galvenajām ārpolitikas prioritātēm būtu jāuzskata aktīva sadarbība ar NATO valstīm, nodrošinot to spēku vienību turpmāku palikšanu Latvijā, palīdzība Latvijas uzņēmējiem apgūt jaunus eksporta tirgus, kā arī jau minētā dziļākā integrācija Eiropas Savienības kodolā.

“Mēs esam skaidri definējuši, ka gribam būt Eiropas Savienības kodolā, tas ir, aktīvajā integrācijā. Mēs redzam kā savu ciešāko sadarbības partneri Ziemeļu un Baltijas valstu reģionu, “Benelux” valstis. Mēs redzam to, ka būs ļoti daudz jāstrādā pie jaunā Eiropas Savienības budžeta, kas tieši ietekmē arī mūsu tautsaimniecības attīstību. Un šeit, lai nu ko kāds cits teiktu, šis nav jautājums par vairāk naudas Latvijai. Šis ir jautājums par to, lai maksimāli saglabātu to, kas ir,” izteicās Rinkēvičs.

Līdzīgu viedokli pauž arī otras koalīcijā pārstāvētās partijas – Zaļo un Zemnieku savienības – pārstāve, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, kura gan uzsver, ka, domājot par ciešāku integrāciju, nedrīkst aizmirst arī par Latvijas nacionālajām interesēm.

“Mēs esam Eiropas valsts ar Eiropas demokrātiskām, cilvēktiesību un citām vērtībām. Mēs līdz ar to esam ieinteresēti būt Eiropas Savienības kodolā. Lai kādas izmaiņas sagaida šo savienību, mēs pacentīsimies būt tās centrā un vieni no tās aktīvākajiem stiprinātājiem, neaizmirstot par Latvijas nacionālajām interesēm, protams,” sacīja Reizniece-Ozola.

Uz Latvijas nacionālo interešu aizstāvību norāda arī trešā koalīcijas partnere – Nacionālā apvienība -, kura gan ir pret vairāku ātrumu Eiropas Savienību un bloka dalīšanu kodolā vai perifērijās. Uz to norāda Nacionālās apvienības deputāts, Saeimas ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Rihards Kols:

“Es domāju, ka neviens Latvijas iedzīvotājs vai kāds cits Eiropas Savienības iedzīvotājs, kas balsoja par savas valsts pievienošanos Eiropas Savienībai, nebalsoja par to, ka mēs tagad būsim Eiropas Savienības kodolā. Nē – ka mēs būsim Eiropas Savienībā! Ka tā balstīsies un respektēs līgumus, par kuriem dalībvalstis ir savstarpēji vienojušās, un neizveidosies šāds kodols un perifērijas. Tomēr visiem ir vienādi noteikumi un nosacījumi, mēs respektējam noslēgtās vienošanās un tādējādi kopīgi attīstām Eiropas Savienību.”

Līdzīgi kā Nacionālā apvienība, arī Jaunā konservatīvā partija un tās ārlietu ministra amata kandidāte Linda Ozola dod priekšroku Eiropas Savienībai kā nacionālu valstu savienībai, nevis federācijai. No otras puses, vairāku ātrumu Eiropa ir realitāte, tāpēc svarīgi būt kopā ar tām valstīm, kurām ir reāla ietekme Eiropas procesu veidošanā. Linda Ozola arī sola pievērst lielāku uzmanību Latvijas kopējā tēla veidošanai:

“Mēs vēlētos proaktīvu Latvijas valsts rīcību, jo tas iespaids ir, ka pēdējos gados mēs vairāk esam reaģējuši uz to, ka izskan kaut kādas sagrozītas, tendenciozas ziņas par Latviju, un mums ir jālabo un jāskaidro, ka tas tā nav. Mēs vēlamies veidot savu proaktīvu stāstu, savu naratīvu. Par Latviju kā modernu Ziemeļeiropas valsti, kas mēs esam, un kas ir uzticams sadarbības partneris, kas ir lieliska vieta, kur investēt, kur studēt un vienkārši būt.”

Visai aktīvi Latvijas straujāku integrāciju Eiropas Savienībā aizstāv “Progresīvie”, kuri atklāti pauduši vēlmi tuvināties Ziemeļvalstu attīstības modelim, tostarp drošības sadarbības jomā. Partijas izvirzītais ārlietu ministra kandidāts Māris Graudiņš pat citē Raini:

“Te var citēt Raini: Topi, audzi, brīvā Latve, brīvo tautu kopībā! Eiropas Savienība ir šī brīvo tautu kopība, kurā mums ir jāattīstās. Mazs tirgus nevar pats par sevi attīstīties, un mums ir jābūt daļai no arvien ciešākas Eiropas Savienības, un mūsu virzība uz šo ciešāko savienību varētu būt straujāka. Mēs esam par to, lai turpinām šo divu sliežu attīstību. Drošības jomā NATO ir mūsu stūrakmens, bet mums vienlaikus jāattīsta stingra Eiropas Savienības drošības politika ar uzsvaru uz mūsu kaimiņvalstīm.”

Savukārt pašlaik opozīcijā esošās partijas “Saskaņa” premjerministra amata kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis aicina būt piesardzīgiem ar Eiropas dalīšanu kodolā vai perifērijā, kā arī aicina nesteigties ar integrācijas paātrināšanu, tā vietā dodot priekšroku rūpīgai piedāvājumu analīzei.

“Eiropas Savienība ir ļoti ambiciozs, bet tajā pašā laikā arī ļoti trausls projekts. To mēs redzam kaut vai “Brexit” gadījumā. Līdz ar to kaut ko sasteigt – kaut kādu centralizāciju vai federalizāciju par katru cenu – tas var novest pie tieši pretēja efekta. Pie jauniem “Brexitiem”. Tāpēc mēs iestājamies par rūpīgu katra piedāvājuma analīzi. Runāsim par konkrētiem priekšlikumiem. Piemēram, ja runājam par kopēju Eiropas armiju, mēs sliecamies šo piedāvājumu atbalstīt. Ja runājam par kaut kādu Eiropas Savienības vienotu bēgļu politiku – nu, nē. Tomēr noskaidrosim, ko tas precīzi nozīmē, kādas ir katras valsts spējas šos bēgļus uzņemt, absorbēt un tā tālāk. Runāsim par konkrētiem priekšlikumiem,” uzsvēra Dombrovskis.

Viņa pieminētais migrācijas jautājums arī, tā vien liekas, vairāk vai mazāk ir aizgājis otrajā plānā. Pret ekonomisko bēgļu iepludināšanu Latvijā un Eiropas Savienībā gan iebilst Jaunā konservatīvā partija, par draudiem Latvijas drošībai bēgļus uzskata arī Rīcības partija, pret migrantu kvotu noteikšanu iestājas arī “No Sirds Latvijai”.

Arī Latvijas Krievu savienības premjera amata kandidāts, Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins norāda, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks neapšauba Latvijas lomu Eiropas Savienībā un NATO. Tieši otrādi, Latvijas Krievu savienība aicina izveidot vienotu Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai. Taču, pēc viņa domām, līdzšinējā Latvijas pozīcija abās minētajās organizācijās ir bijusi pārāk pasīva.

“Mēs esam iekšā Eiropas Savienībā un NATO kā valsts, lai ietekmētu procesus. Nereti, jau būdams Eiropas Parlamenta deputāts, es redzēju situācijas, kad klusiņām mūsu pārstāvji, ministri, dažreiz diplomāti, piekrīt lielo valstu viedoklim bez diskusijām un debatēm. Es domāju, ka mēs neesam izmantojuši šo potenciālu, kā ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus. Es šeit esmu pietiekami kritisks, jo līdzšinējās valdības nebija pietiekami aktīvas, lai parādītu Latvijas karogu, lai skaļi pateiktu par mūsu nacionālajām interesēm, kuras mums, dabiski, ir,” izteicās Mamikins.

Savukārt partijas “KPV LV” viens no līderiem Atis Zakatistovs ir pārliecināts, ka Latvijai Eiropas Savienībā, īpaši pēc nākamajā gadā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, vairs nevajadzētu būt pirmrindniecei dažādu Eiropas direktīvu ieviešanā.

“Tas, kā mēs redzam mūsu attiecības ar Eiropas Savienību ir – nebūt pirmrindniekiem. Visas direktīvas ieviest priekšpēdējiem. Un faktiski nogaidoša attieksme ir, mūsuprāt, Latvijas interesēs,” sacīja Zakatistovs.

Kā veidot attiecības ar Krieviju un ASV?

Ņemot vērā mūsdienu globālās ģeopolitiskās situācijas visai sarežģīto raksturu, nenoliedzami, aktuāls ir jautājums arī par attiecībām ar divām globālajām lielvarām – Amerikas Savienotajām Valstīm un Krieviju. Faktiski visu aptaujāto politisko spēku pārstāvji atzīst, ka attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm Latvijai ir pat ļoti labas un nekas nemainīs to, ka tās ir mūsu galvenais stratēģiskais partneris. To apliecina kaut vai fakts, ka sabiedroto spēku militārā klātbūtne Latvijā ir un visi savulaik Baltijas valstīm dotie solījumi tiek pildīti. Vien Latvijas Krievu savienības pārstāvis Andrejs Mamikins norāda, ka Latvijai nevajadzētu kļūt par ASV 51. štatu un nevajadzētu izdabāt visiem amerikāņu politiķu vai diplomātu izteikumiem vai norādījumiem.

Daudz atšķirīgāka tomēr ir situācija ar attiecību veidošanu ar Krieviju.

Vairums politisko partiju savās programmās norāda, ka ir nepieciešams veidot labas attiecības ar savām kaimiņvalstīm, īpaši jau ekonomiskās sadarbības jomā. Izņēmums nav arī Krievija. Jau minētā Latvijas Krievu savienība visatklātāk aicina nodibināt ar Krieviju labas kaimiņattiecības.

“Nav noslēpums, ka, neskatoties uz traģisko vēsturi un visiem notikumiem, kurus mēs visi zinām, starp Krieviju un Latviju pastāv pats galvenais – cilvēku saiknes. Mums ir draugi Krievijā, Krievijas pilsoņiem ir draugi un radinieki Latvijā, mums ir pietiekami aktīva ekonomiskā sadarbība. Kāpēc mēs politiski atsakāmies no šī ļoti lielā tirgus un iespējām? Kaut gan es piekritīšu, ka Krievijas tirgus ir pietiekami riskants, tur ir savas īpašības, taču mēs mākam strādāt šajā tirgū. Šeit mūs joprojām pazīst, un, neskatoties atkal uz skaļiem virsrakstiem avīzēs, Latviju Krievijā šodien joprojām ļoti mīl,” savu viedokli pauda Mamikins.

Pēc viņa domām, vajadzētu pārstāt Krievijai norādīt uz dažādiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tā vietā pievēršot lielāku uzmanību pašmāju problēmu atrisināšanai.

Arī “Saskaņas” premjera amata kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis aicina nodibināt labas kaimiņattiecības ne tikai ar Krieviju, bet arī citām NVS valstīm, paužot viedokli, ka līdzšinējā Latvijas ārpolitika pret Krieviju ir bijusi ļoti aizspriedumaina:

“Es šobrīd mūsu ārpolitiku vairāk raksturotu, ka tās virsmērķis ir par katru cenu ieriebt Krievijai un uzzīmēt kaut kādu melnbaltu pasauli, kurā ir tā ļaunā impērija un viss ir melnbalts. Tas, kurš automātiski nepiekrīt, ka visi krievi ir ļauni, ir nodevējs un viņam ir nepareizi ģeopolitiski uzskati. Šis, manuprāt, ir ļoti izkropļots pasaules redzējums, un tas noteikti nekalpo Latvijas nacionālajām interesēm,” uzsvēra Dombrovskis.

Viņš arī uzskata, ka Latvijai vispār vajadzētu kļūt par valsti, kur notiek visai pasaulei interesantas sarunas. Ņemot vērā vēsturisko pieredzi, Latvijai gan biznesa, gan politiskajā ziņā vajadzētu kļūt par austrumvalstu ekspertiem, taču tādiem ekspertiem, kuri nav traumēti un austrumos nesaskata tikai ienaidniekus.

Pārējām aptaujātajām politiskajām partijām viedoklis ir atšķirīgs, un faktiski visas ir apņēmības pilnas arī turpmāk saglabāt pret Krieviju ieviestās ekonomiskās sankcijas. Uz to norāda arī “Attīstībai”/”Par!” premjera amata kandidāts Artis Pabriks:

“Mēs kā Krievijas kaimiņvalsts vienmēr esam bijuši par to, ka ir jāveido laba sadarbība ar visām kaimiņvalstīm, tajā pašā laikā pašlaik tas nav iespējams dēļ Kremļa agresīvās politikas, un mēs ļoti ceram, ka tad, kad Krievijas pozīcijas mainīsies, tad arī Eiropas Savienības vai Latvijas no vienas puses un Krievijas no otras puses attiecības spēs uzlaboties.”

Daudz asāks savos vērtējumos ir “Jaunās “Vienotības”” pārstāvis, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs:

“Es ik pa brītiņam dzirdu tādu retoriku, ka Latvijai vajag būt klusākai, ka Latvijai vajag pastāvēt malā, ka Latvija varētu kļūt par tādu kā poligonu, kur varētu izspēlēt ASV pret Krieviju vai Krievija pret ASV… Nu, tad.. godīgi sakot, es gribētu teikt šiem politiķiem – prātiņ, nāc mājās! Mēs esam daļa no NATO un Eiropas Savienības. Mēs neesam vairs nekāds poligons, šeit vairs nav nekāds 30. gadu fenomens, kad varēja kaut ko spēlēt. Attiecības ar Krieviju var veidot tikai no principiālām pozīcijām un tikai stingri esot daļai no Eiropas Savienības un NATO.”

Lai arī kāds būs gaidāmo Saeimas vēlēšanu iznākums, var prognozēt, ka jau pavisam drīz Latvijas ārpolitikā gaidāmi jauni izaicinājumi, kaut vai ņemot vērā nākamgad plānoto Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Turklāt jau nākamgad politiskajām partijām priekšā gaidāmas vēl vienas vēlēšanas – šoreiz Eiropas Parlamentā.

Dalīties