Rihards Kols: Latviskās partijas var atgūt Rīgu

Intervija “Rīgas apriņķa avīzes” pielikumā “Kodols”

Nacionālās apvienības kongress, kas notika pagājušajā sestdienā, uzdeva apvienības biedram, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerhardam virzīt valdībā lēmumu par Rīgas domes atlaišanu, jo tā nespējot apkarot korupciju. Likumprojekts tika sagatavots, taču valdība lēma, ka šonedēļ to neskatīs. Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) uzsvēra, ka šim likumprojektam nepieciešams juridisks izvērtējums, lai saprastu, cik tas ir tiesisks un kādas sekas var radīt. Kā radās ideja par šādu likumprojektu, vai vienkāršāk nebija plānot tikai Rīgas domes vadītāja atlaišanu, kā arī par valdības veidošanas peripetijām Lienes Ozolas sarunā ar Nacionālās apvienības valdes locekli RIHARDU KOLU.

Sāksim ar aktualitāti – iespējamu Rīgas domes atlaišanu. Izstāstiet, lūdzu, kā šī ideja NA kongresā radās, kā attīstījās un kāpēc?

Jautājums bijis aktuāls jau ilgstoši partijas iekšienē. Dienās pirms NA kongresa  burtiski “eksplodēja” Rīgas Satiksmes korupcijas skandāls, notika absurdais uzticības balsojuma teātris Nilam Ušakovam… Kongresā Einārs Cilinskis rosināja balsot par uzdevumu vides aizsardzības un attīstības ministram atlaist Rīgas domi. Mērķis ir tikt galā ar korupciju un tie procesi, kas noveduši līdz VARAM likumprojekta par Rīgas domes atlaišanu nonākšanai valdībā, ir bijuši ilgstoši.

VARAM jau kopš domes komiteju vēlēšanu nebūšanām ir cieši sekojusi līdzi notikumiem Rīgas domē, fiksējot sistemātiskas problēmas pašvaldības kapitālsabiedrību pārraudzības jomā. Tas neattiecas tikai uz Rīgas Satiksmi, kas šobrīd nenoliedzami ir skaļākais un dramatiskākais paraugdemonstrējums no Rīgas domes puses – ilgstošas problēmas ir arī ar Rīgas Namu pārvaldnieka, ar Centrāltirgus pārraudzību, fiktīvās nodarbinātības un līdzekļu nepamatota izlietojuma gadījumi… Par korupciju un dažādām problēmām saistībā ar Rīgas domi runāts jau gadiem. Rīgas Satiksmes korupcijas skandāls bija lūzuma punkts, kas lika virzīt šo likumprojektu un aicināt to skatīt steidzamā kārtībā. Tie, diemžēl, nav vienīgie pārkāpumi – līdz šim konstatētas nepilnības, pārkāpumi un bezdarbība pašvaldības darba procesos, tai skaitā attiecībā arī uz Rīgas Satiksmi, kas liecina par absolūtu nihilismu pašvaldības darbā?

Vai jūsuprāt tam būs pietiekami juridiski argumenti, lai to izdarītu?

Jāsaprot, ka mēs nerunājam tikai par Rīgas Satiksmes korupcijas skandālu, kas jau ir pietiekami nopietns iemesls domes darba pārskatīšanai. Ir runa par ilgstošu un sistemātisku valsts pārvaldes principu – kuri noteikti Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā – neievērošanu. VARAM jau gadiem sarakstās ar Rīgas domi par visdažādākajām problēmām – par deputātu tiesību ievērošanas pārkāpumiem pašvaldības darbā, par nepilnībām kapitālsabiedrību uzraudzībā. Arī no citām institūcijām, tai skaitā no Valsts kontroles, saņemta virkne dažādu iebildumu par domes darbu, un praktiski nekad no Rīgas domes netiek saņemta atbilde pēc būtības. Piemēram, par spīti neskaitāmiem aicinājumiem, Bemhena kungs nekad nav opozīcijas deputātus pagodinājis ar savu klātbūtni, lai skaidrotu un pamatotu dotāciju apmēru Rīgas Satiksmei.

Apkopojot visas fiksētās nepilnības un pārkāpumus, un vērojot domes demonstratīvo bezdarbību, jāsecina, ka Rīgas dome nemaz nav spējīga darboties sabiedrības interesēs, kā to paredz Valsts pārvaldes iekārtas likums. Viss liecina par to, ka ir palicis tikai viens veids, kā novērst šo bezdarbību un tā ir Rīgas domes atlaišana.

Vai vienkāršāk nebija atlaist vienu personu – domes vadītāju Nilu Ušakovu?

Domes priekšsēdētājai atlaišana ir pavisam cita procedūra un, tomēr, visi Rīgas domes pārkāpumi nav vienpersoniska Nila Ušakova atbildība – viņš nav vienīgais, kurš pieņem lēmumus. Ja ārkārtas sēdē, kurā notika uzticības balsojums Nilam Ušakovam, visa notikušā kontekstā pozīcijas deputāti nevis skata lietu pēc būtības, nevis domā par tiesiskumu, bet sauc domes priekšsēdētāju par ētikas paraugu… par ko mēs vispār runājam? Šeit nav runa tikai par vienu personu, bet par domes nespēju vai nevēlēšanos strādāt pēc tiesiskuma principiem un sabiedrības interesēs.

Jūsu prognoze, vai to izdosies, vai Saeima tādu likumprojektu atbalstīs?

Vairākām no Saeimā pārstāvētajām partijām ir tieša pieredze darbā Rīgas domes opozīcijā, un to deputātiem ir bijusi iespēja klātienē bezspēkā noskatīties uz tajā notiekošo farsu un ņirgāšanos par tiesiskumu. Domāju, ka šī pieredze vien nodrošinās, ka, jā, likumprojekts Saeimā tiks pieņemts. Tas ir, ja kāds politiskais spēks pēkšņi neizdomās atkāpties no saviem iepriekš paustajiem principiem.

Kādas sekas (politiskas un juridiskas) tas radīs, ja tiks atlaista dome?

Politiskā līmenī beidzot tiks skaidri parādīts, ka šāda attieksme pret likumu un arī pret sabiedrību, ka šis klajais nicinājums pret normām nav pieņemams. Likums ir vienāds visiem, un Rīgas dome nav izņēmums. Tas, manuprāt, būs ļoti spēcīgs signāls, ka ir principi, kuru ignorēšanu nepieļausim.

Juridiskā izpratnē procedūra ir skaidra – ja dome tiek atlaista, tās vietā līdz vēlēšanām 25. maijā, vienā dienā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tiek iecelta administrācija, kas pārvalda pilsētas darbu. Pēc vēlēšanu rezultātu apkopošanas darbu uzsāk jaunā Rīgas dome.

Vai tādā veidā izdosies īstenot ieceri latviskajām partijām atgūt Rīgu? Vai tas ir reāli?

Domāju, ka tas noteikti ir reāli. Bet iepriekšējā pieredze liecina, ka Rīgu atgūt nevarēs, sacenšoties ar citām latviskajām partijām. Mums – latviskajām partijām – ir jāatrod kopsaucējs un vienkārši jāvar sadarboties kopīga mērķa vārdā. Nacionālā apvienība jau gada sākumā plānoja uzsākt sarunas ar visām latviskajām partijām, lai meklētu labāko sadarbības modeli, caur kuru panākt uzvaru nākamajās pašvaldību vēlēšanās Rīgā 2021. gadā; ņemot vērā pēdējo nedēļu notikumus un potenciālo Rīgas domes atlaišanu, būs jādarbojas ar pilnīgi citu sparu. Patiesi ceru, ka pārējās partijas apzinās, ka bez sadarbības Rīgu varam zaudēt vēl uz vairākiem gadiem.

Par citu tēmu, proti, ANO kompakts par migrāciju. Pagājušajā nedēļā to parakstīja 150 valstis, bet Latvijas Republikas Saeimas vairākums lēma, ka šis dokuments nav atbalstāms.. Lūdzu, raksturojiet dokumentu un tajā pausto, kas var radīt riskus mūsu valstij?

Īsumā par paktu – tas tika definēts šā gada 30. jūlijā un faktiski ir starptautiska vienošanās par migrācijas regulēšanas mehānismiem. Pakts it kā neesot juridiski saistošs – drīzāk “labās gribas” paziņojums jeb politiska deklarācija, kurā atrunāti dažādi principi un pasākumi migrācijas problēmu risināšanai. Nevar noliegt – paktā ir gana daudz labu ideju un priekšlikumu par to, kā risināt migrācijas problēmas un to, kā sadarboties starpvalstu līmenī. Ja tas būtu vienīgais, kas šajā paktā ir paredzēts, domāju, ka nevienam nebūtu iebildumu.

Daudzas no paktā minētajām aktivitātēm Latvija dažādos formātos jau īsteno – gan nacionālā, gan Eiropas Savienības, gan arī ANO līmenī ar attīstības instrumentiem. Turklāt varu tikai pievienoties paktā teiktajam, ka ir jāstiprina ārējās robežas un jācīnās ar organizēto noziedzību, cilvēktirdzniecību. Bet tas nav vienīgais, kas paktā ietverts. Tas vienlaikus ir arī ārkārtīgi pretrunīgs un pauž tikai vienpusīgu – migrāciju atbalstošu pozīciju un noklusē imigrācijas radītos riskus valstu un sabiedrību drošībai, ekonomikai un identitātei.

Lai gan it kā juridiski nesaistošs, šis pakts norāda uz kopēju apņemšanos uzsākt darbu pie tajā minēto principu un politiku īstenošanas, iedzīvinot tos savu valstu likumdošanā un praksē. Ar pievienošanos, mēs deklarētu savu apņemšanos īstenot tajā minēto politiku un piekristu pilnīgi visam, kas paktā minēts – arī strīdīgajiem un neizdiskutētajiem jautājumiem. Papildus vēl apsverot paražu tiesību potenciālo ietekmi uz pakta juridisko statusu, ir vienkārši nepieļaujami Latvijai vienkārši tāpat kaut kam pievienoties, itin kā mīļā miera labad. Jebkādas starptautiskas apņemšanās, ko uzņemamies, ir pienācīgi un, galvenais, laicīgi jāizdiskutē. Ir jārēķinās ar sabiedrības interesēm, uzskatiem.

Jūsu versija, kāpēc un kā interesēs šis dokuments radās?

Domāju, ka primāri tas ir radīts, lai tajā varētu balstīties kādas saistošas nākotnes konvencijas – kā juridiskā pamatojuma, kā atsauces materiāls.

Protams, arī sabiedrības viedokļa pakāpeniska mainīšana. Tas ir ietverts arī pašā paktā – ir paredzētas aktivitātes, lai ietekmētu un mainītu sabiedrības viedokli par migrācijas jautājumiem, “veidojot [pareizus] priekšstatus” par imigrantiem un pat ierobežot mediju brīvību, apņemoties potenciāli pat atņemt sabiedrisko finansējumu tiem medijiem, kuri nepublisko “pareizo” viedokli migrācijas jautājumos.

Pēc vēlēšanu periods un valdības veidošanas process. Jūsu vērtējums līdzšinējām norisēm, un kā tās būtu vērtējamas?

Protams, vēlētos, lai sarunas norisinātos raitāk un vienošanās būtu panākta daudz ātrāk. Kā jau daudzi teikuši – ir savilkts tik daudz “sarkano līniju”, ka grūti atrast saskares punktus un nodrošināt spēcīgas, darboties spējīgas valdības izveidi. Nekas nav mainījies – Nacionālās apvienības vienīgā sarkanā līnija ir “Saskaņa”, un arī pārējās partijas tam piekrīt.

Jāsaka, ka pēc pirmajiem diviem neveiksmes “raundiem”, pašreizējās Krišjāņa Kariņa organizētās sarunas virzās raiti un, iespējams, Kariņa kungs tieši būs tā kompromisa figūra, kas spēs apvienot līdz šim līdz sadarbībai nonākt nespējušās partijas. Katrā ziņā, mēs esam atvērti sadarbībai, lai izveidotu stabilu un rīcībspējīgu valdību un pēc iespējas ātrāk uzsāktu darbu pie nākamā gada budžeta apstiprināšanas un, kas būtiski, iesākto reformu, piemēram, izglītības, nepārtrauktības nodrošināšanas.

Nelūgšu jūs prognozēt kārtējā premjera kandidāta izredzes izveidot valdību, jo tas var izrādīties pārāk neiespējami arī pašiem politiķiem, taču jautāšu, kas jūsuprāt būtu pamats spējai veiksmīgi valdību izveidot un politisko partiju spējai sadarboties turpmākajā valdības darbā?

Jautājumā jau ir ietverta atbilde – tā ir spēja sadarboties. Pēc šīm vēlēšanām redzējām, kas notiek, kad partijas nemāk vai nevēlas “iziet” no priekšvēlēšanu retorikas un uztur konfrontējošu attieksmi pret visiem politiskajiem “konkurentiem”. Ir jāsaprot, ka pēc vēlēšanām – īpaši šīm vēlēšanām, kad ievēlēts ārkārtīgi sadrumstalots parlaments – šī konfrontējošā pieeja nebūs produktīva, jo ir jāspēj vienoties par darbu turpmākajiem četriem gadiem. Jo, galu galā, gan deputātu, gan valdības primārais uzdevums ir darbs sabiedrības labā, nevis tikai savu vēlētāju interesēs, kuri neapšaubāmi priecāsies redzēt, kā viņu iecienītais politiskais spēks bez ierunām stingri pieturas pie visas savas priekšvēlēšanu retorikas.

Spēja sadarboties noder arī tālākajā darbā, jo Saeimā vienam grūti kaut ko panākt. Jā, var nākt ar savu ideju, ar savu iniciatīvu, bet tās tālāka virzība ir atkarīga tikai un vienīgi no spējas nolikt malā politiskās ambīcijas un kopīgi strādāt viena mērķa labā. Sabiedrības labā.

Dalīties